2710 19 25: Naftas eļļas un no bitumenminerāliem iegūtas eļļas: citādi, vidējās eļļas, citām vajadzībām, petroleja, citādas

Vispārīgs skaidrojums

Ja vien nav norādīts citādi, termins “ASTM metode” nozīmē metodes, ko ir izstrādājusi (noteikusi) Amerikas testēšanas un materiālu asociācija.

2. piezīme

1. Aromātisko sastāvdaļu saturs ir jānosaka ar sekojošām metodēm:

• produktiem ar destilācijas galējo jeb augstāko temperatūru, kas nepārsniedz 315 °C: EN 15553. metode;

• produktiem ar destilācijas augstāko temperatūru, augstāku par 315 °C: skat. šīs nodaļas skaidrojumu (A) pielikumu.

2. Jēdziens “līdzīgas eļļas” cita starpā ietver šādus ogļūdeņražu maisījumus:

• sintētiskās parafīna dīzeļdegvielas, jo īpaši “hidrogenētās augu eļļas” (HVO) un par šķidro degvielu vai kurināmo pārvērsta gāze,

• produkti no atjaunojamajiem energoresursiem, kas iegūti šādos procesos: biomasas pārvēršana šķidrajā degvielā vai kurināmajā vai biogāzes pārvēršana šķidrajā degvielā vai kurināmajā,

• produkti, ko iegūst atjaunojamo energoresursu izejvielu līdzpārstrādē kopā ar naftas pārstrādes izejvielām naftas pārstrādes rūpnīcās.

Attiecībā uz “līdzīgu eļļu” ražošanu piemēro šādas definīcijas:

• “hidroattīrīšana” ir triglicerīdu termoķīmiska pārvēršana ar ūdeņradi, lai iegūtu alkānus; tā attiecas uz kurināmā (degvielas) pārstrādi. Triglicerīdu avoti parasti ir tauki un eļļas, piemēroti atkritumi, atlikumu tauku frakcijas un aļģu izcelsmes tauki,

• gāzes pārvēršana šķidrajā degvielā vai kurināmajā, biomasas pārvēršana šķidrajā degvielā vai kurināmajā un biogāzes pārvēršana šķidrajā degvielā vai kurināmajā nozīmē gāzes pārvēršanu šķidrajā degvielā vai kurināmajā Fischer-Tropsch procesā vai līdzvērtīgos procesos. Biomasas pārvēršanas šķidrajā degvielā vai kurināmajā gadījumā ir iepriekšējs posms, proti, biomasu vispirms pārvērš par gāzi.

5. papildpiezīme

1. Jāatzīmē, ka izņemot 5. papildpiezīmes (n) punkta nosacījumus, atbrīvojumi attiecas uz visu produktu, ko izmanto “specifiskajos procesos”.

Tādējādi, ja naftas produkts tiek pakļauts, piemēram, alkilācijai vai polimerizācijai, minētais atbrīvojums attiecas arī uz to daļu, kas reāli netiek pārveidota (alkilēta vai polimerizēta).

2. Gadījumos, kad pirms “specifiskā procesa” (skat. 5. papildpiezīmes pēdējo punktu) ir nepieciešama iepriekšēja apstrāde, ir jāievēro divi nosacījumi, lai varētu piemērot atbrīvojumu statusu:

a) ievestajam produktam ir jābūt reāli pakļautam “specifiskajam procesam”, piemēram, krekingam;

b) pirms “specifiskā procesa” ir nepieciešama iepriekšēja apstrāde.

Par nepieciešamiem tiek uzskatīti sekojoši iepriekšējās apstrādes procesi produktiem, kurus paredzēts pakļaut “specifiskiem procesiem”:

a) degazēšana;

b) atūdeņošana;

c) dažu vieglu vai smagu produktu, kas varētu traucēt apstrādi, atdalīšana;

d) merkaptānu, citu sēra savienojumu vai citu savienojumu, kas var ietekmēt apstrādi, atdalīšana vai pārveidošana (mīkstināšana vai saldināšana);

e) neitralizācija;

f) dekantācija;

g) atsāļošana.

Visi produkti, kurus var iegūt iepriekšejās apstrādes procesā, bet kuri netiek pakļauti “specifiskiem procesiem”, tiek aplikti ar muitas nodevu, kas ir piemērojama produktiem, kas paredzēti “citiem mērķiem”, atkarībā no ievesto preču veida un vērtības un uz tādā veidā iegūto produktu tīrsvara pamata.

5.(a) papildpiezīme

Vakuumpārtvaice (vakuumdestilācija) nozīmē pārtvaici zem spiediena, kas nepārsniedz 400 mbar, kas mērīts kolonnas augšpusē.

5.(b) papildpiezīme

Atkārtota pārtvaicēšana ar ļoti pamatīgu frakcionēšanas procesu nozīmē tvaicēšanu (destilāciju) (atšķirīgu no vieglo frakciju destilēšanas) nepārtrauktos vai periodiskos procesos, kuri tiek pielietoti rūpnieciskajās instalācijās, kurās izmanto 2710 12 11.–2710 19 48., 2711 11 00., 2711 12 91.–2711 19 00., 2711 21 00. un 2711 29 00. apakšpozīcijās minētos destilātus jeb pārtvaices produktus (izņemot propānu ar tīrības pakāpi 99 % vai augstāku), lai iegūtu:

1. izolētus augstas tīrības pakāpes ogļūdeņražus (90 % vai vairāk gadījumā ar olefīniem un 95 % vai vairāk gadījumā ar citādim ogļūdeņražiem), izomēru maisījumus, kuriem ir tādas pašas organiskās sastāvdaļas un kurus uzskata par izolētajiem ogļūdeņražiem.

Ir pieļaujami tikai tie procesi, kuru rezultātā iegūst vismaz trīs dažādus produktus, taču šis ierobežojums neviena stadijā neattiecas uz procesu, kurā tiek veikta izomēru sadalīšana. Ciktāl tas attiecas uz ksiloliem, etilbenzols tiek ietverts ksilola izomēros;

2. 2707 10 00.–2707 30 00., 2707 50 00., un 2710 12 11.–2710 19 48. apakšpozīcijās minētos produktus:

a) kad nepārklājas (daļēji nesakrīt) vienas frakcijas augstākais vārīšanās punkts un sekojošās frakcijas zemākais vārīšanās punkts, un starpība starp temperatūrām, kurās, tvaicējot pēc EN ISO 3405 metodes (kas ekvivalenta ASTM D 86 metodei) pārtvaicējas 5 un 90 % tilpuma (ieskaitot zudumus), nav lielāka par 60 °C;

b) kad pārklājas (daļēji sakrīt) vienas frakcijas augstākais vārīšanās punkts un sekojošās frakcijas zemākais vārīšanās punkts, un starpība starp temperatūrām, kurās, tvaicējot pēc EN ISO 3405 metodes (kas ekvivalenta ASTM D 86 metodei) pārtvaicējas 5 un 90 % tilpuma (ieskaitot zudumus), ir ne lielāka par 30 °C.

5.(c) papildpiezīme

Krekings ir rūpniecisks process, kurā tiek pārveidota naftas produktu ķīmiskā struktūra, sašķeļot molekulas – ar karsēšanu, spiediena iedarbībā vai nē, ar katalizatoru vai bez tā, tādējādi izveidojot, sevišķi, vieglāku ogļūdeņražu maisījumus, kas var būt šķidri vai gāzveida normālā temperatūrā un spiedienā.

Galvenie krekingprocesi ir:

1. termiskais krekings;

2. katalītiskais krekings;

3. tvaika krekings, lai iegūtu gāzveida ogļūdeņražus;

4. hidrokrekings (krekings plus hidrogenizācija);

5. dehidrogenizācija;

6. dealkilācija;

7. koksēšana;

8. viskozitātes samazināšana.

5.(d) papildpiezīme

Reformings ir termisks vai katalītisks vieglo vai vidējo eļļu pārstrādes process, kurā tajos tiek paaugstināts aromātisko vielu saturs. Katalītisko pārveidošanu izmanto, piemēram, lai pārvērstu tiešās pārtvaices vieglās eļļas vieglajās eļļās ar augstāku oktāna skaitli (ar lielāku aromātisko ogļūdeņražu saturu) vai ogļūdeņražu maisījumā, kas satur benzolu, toluolu, ksilolus, etilbenzolu utt.

Galvenie katalītiskie pārveidošanas procesi ir tie, kuros kā katalizatoru izmanto platīnu.

5.(e) papildpiezīme

Ekstrakcija ar selektīvajiem šķīdinātājiem ir process, kurā atdala produktu nodaļas ar dažādām molekulu struktūrām, izmantojot vielas, kam ir preferenciāla šķīdinātājiedarbība (piemēram, furfurols, fenols, dihloretilēteris, sēra anhidrīds, nitrobenzols, urīnviela un daži tās atvasinājumi, acetons, propāns, etilmetilketons, izobutilmetilketons, glikols, N-metilmorfolīns).

5.(g) papildpiezīme

Polimerizācija ir rūpniecisks process, ar karsēšanas vai katalizatora izmantošanu vai bez tās, kura rezultātā no nepiesātinātiem ogļūdeņražiem veidojs to polimēri vai kopolimēri.

5.(h) papildpiezīme

Alkilācija nozīmē jebkuru termisku vai katalītisku reakciju, kurā nepiesātinātie ogļūdeņraži tiek apvienoti ar jebkuriem citiem ogļūdeņražiem, konkrēti, izoparafīniem un aromātiskajām vielām.

5.(ij) papildpiezīme

Izomerizācija ir naftas produktu sastāvdaļu struktūras pārveidošana, nemainot to pamatsastāvu.

5.(l) papildpiezīme

Seko vasku atdalīšanas piemēri šīs papildpiezīmes mērķiem:

1. vasku atdalīšanas atdzesējot (ar vai bez šķīdinātājiem);

2. mikrobioloģiskā apstrāde;

3. vasku atdalīšanas ar urīnvielu;

4. molekulāro sietu apstrāde.

5.(n) papildpiezīme

Atmosfēriskā pārtvaice nozīmē pārtvaici, kas veikta zem spiediena aptuveni 1 013 mbar, kas mērīts kolonnas augšpusē.

6. papildpiezīme

1. “Ķīmiskā pārveidošana jeb transformācija” nozīmē jebkuru operāciju, kurā tiek veikta vienas vai vairāku pārstrādei pakļautā naftas produkta sastāvdaļu molekulārā modifikācija.

Naftas produkta vienkāršu samaisīšanu ar citu produktu, naftas vai nē, neuzskata par “ķīmisku pārveidošanu”. Produktus, kas rodas, piemēram, pēc baltā spirta iemaisīšanas krāsā vai arī pēc pamateļļas iemaisīšanas drukas tintē, nedrīkst uzskatīt par tādiem, kas atbilst definīcijai “ķīmiska pārveidošana”. Tādi ir arī visi gadījumi, kad naftas produktus izmanto kā šķīdinātājus vai kurināmo (degvielu).

2. “Ķīmiskās pārveidošanas” piemēri:

a) apstrāde ar halogēniem vai halogēnsavienojumiem:

i) reakcija ar propilēnu, kas notiek gāzveida naftas frakcijā, lai iegūtu organiskos atvasinājumus (piemēram, lai iegūtu propilēna oksīdu);

ii) naftas frakciju (benzīna, petrolejas, vieglās solāreļļas), parafīnu, naftas vasku vai parafīna atlikumu apstrāde ar hloru vai hlora savienojumiem, lai iegūtu hlorparafīnus;

b) apstrāde ar bāzēm (piemēram, nātrija, kālija, amonija hidroksīdiem), lai iegūtu naftēnskābes;

c) apstrāde ar sērskābi vai tās anhidrīdu:

i) lai iegūtu sulfonātus;

ii) lai ekstrahētu vai iegūtu izobutilēnu;

iii) vieglo solāreļļu un smēreļļu sulfonācijai.

Uz eļļu, kas pievienota pēc sulfonācijas, atvieglojumi neattiecas;

d) sulfohlorēšana;

e) hidratēšana, sevišķi, lai iegūtu alkoholus, modificējot nepiesātinātos ogļūdeņražus, kas ir klāt gāzveida naftas frakcijās;

f) apstrāde ar maleīnanhidrīdu, sevišķi, ar gāzveida naftas frakciju, kas satur četrus oglekļa atomus, samaisīta butadiēna apstrāde, lai iegūtu tetrahidroftalskābi;

g) apstrāde ar fenolu, piemēram, naftas olefīnu reakcija ar fenoliem katalizatoru klātbūtnē, lai iegūtu alkilfenolus;

h) oksidācija:

i) smago eļļu oksidācija, lai iegūtu 2713 20 00. apakšpozīcijā minētās bitumenvielas;

ii) jebkura naftas produkta oksidācija, lai iegūtu komplicētākus ķīmiskos produktus – tādus kā skābes, aldehīdi, ketoni, alkoholi; piemēram, vieglo frakciju oksidācija karstumā un zem spiediena, lai iegūtu etiķskābi, skudrskābi, propionskābi un dzintarskābi;

ij) piemēram, sekojošu produktu dehidrogenizācija:

i) ligroīna ogļūdeņražu, lai iegūtu aromātiskos ogļūdeņražus (piemēram, benzolu);

ii) parafīna ogļūdeņražu, lai iegūtu šķidros olefīnus, kā to dara, piemēram, biodegradējošo alkilbenzolu ražošanā;

k) oksosintēze;

l) neatgriezeniska smago eļļu iesaistīšana augstajos polimēros (piemēram, lateksā no dabiskās vai sintētiskās gumijas, butilgumijā, polistirolā);

m) 2803. pozīcijā minēto produktu ražošana;

n) nitrēšana, lai iegūtu nitrētos atvasinājumus;

o) dažu naftas frakciju, kas satur n-parafīnus, bioloģiskā apstrāde, lai iegūtu proteīnus vai citus komplicētos organiskos produktus.

1. Darbības joma

Šī testēšanas metode attiecas uz aromātisko un nearomātisko sastāvdaļu satura noteikšanu minerāleļļās.

2. Definīcija

2.1. Aromātiskās sastāvdaļas: parauga daļa, kas izšķīdināta šķīdinātājā un adsorbēta uz silikagelu. Aromātiskās sastāvdaļas var saturēt: aromātiskos ogļūdeņražus, kondensētus naftēnaromātiskos savienojumus, aromātiskos olefīnus, asfaltēnus, aromātiskos savienojumus, kas satur sēru, slāpekli, skābekli un polārus aromātiskos savienojumus.

2.2. Nearomātiskās sastāvdaļas: parauga daļa, kas nav adsorbēta uz silikagelu un ir izskalota ar šķīdumu (piemēram, nearomātiskiem ogļūdeņražiem).

3. Metodes princips

Paraugam, kas izšķīdināts n-pentānā, ļauj sūkties cauri speciālai hromatogrāfijas kolonnai, kura piepildīta ar silikagelu. Nearomātiskās sastāvdaļas, kas izskalotas ar šķīdumu, pēcāk savāc un, kad šķīdinātājs ir izgarojis, nosvērti.

Paraugs, kas nav izšķīdināts n-pentānā, ir jāizšķīdina cikloheksānā.

4. Iekārtas un reaģenti

Hromatogrāfijas kolonna: tā ir stikla caurule, kuras izmēri un forma ir tādi, kā norādīts pievienotajā skicē. Augšējam atvērumam ir jābūt tādam, lai to varētu aizzīmogot ar stikla savienojumu, kura apakšējā plakanā virsma ir piespiesta pret kolonnas augšu ar divām ar gumiju apvilktām metāla skavām. Zīmogam ir jābūt pilnīgi noturīgam pret sūci zem slāpekļa vai gaisa spiediena.

Silikagels: tīrība (kvalitāte, raudze) ir vismaz 200 meši. Tas pirms lietošanas ir septiņas stundas jāaktivizē krāsnī, kurā uzturēta 170 °C temperatūra, un pēc tam dzesēšanas nolūkā jāievieto desikatorā. Pēc aktivizēšanas silikagels ir jālieto dažu nākamo dienu laikā.

Šķīdinātājs I n-pentāns: minimālā tīrības pakāpe ir 95 %, brīvs no aromātiskajām vielām.

Šķīdinātājs II cikloheksāns: minimālā tīrības pakāpe ir 98 %, brīvs no aromātiskajām vielām.

5. 1. procedūra (hromatogrāfijas 1. kolonna)

Paraugšķīduma sagatavošana apmēram 3,6 g (precīzi nosvērta) parauga izšķīdina 10 ml n-pentāna (I). Ja paraugs n-pentānā nešķīst, to izšķīdina cikloheksānā un noteikšanu veic, izmantojot cikloheksānu (II), nevis n-pentānu (I).

Hromatogrāfijas kolonnu (hromatogrāfijas 1. kolonnu) piepilda ar iepriekš aktivizētu silikagelu tā, lai tā līmenis būtu apmēram 10 cm no augšējās stikla kolbas, rūpīgi ar vibratoru pieblīvējot kolonnas saturu, lai neatstātu kanālus. Tad silikagela kolonnas augšdaļā ievieto stikla vates aizbāzni.

Iepriekš silikagelu samitrina ar 180 ml šķīdinātāja I vai šķīdinātāja II un no augšas izdara gaisa vai slāpekļa spiedienu, līdz šķidruma augšējā virsma sasniedz silikagela virspusi.

Uzmanīgi pazemina spiedienu kolonnas iekšpusē un pārlej tai pāri apmēram 3,6 g (precīzi nosvērta ar 2 cipariem aiz komata) parauga, kas izšķīdināts 10 ml šķīdinātāja I vai šķīdinātāja II, tad menzūru izskalo ar vēl 10 ml šķīdinātāja I vai šķīdinātāja II un arī to pārlej pāri kolonnai.

Pakāpeniski palielina spiedienu, ļaujot šķidrumam pilēt no apakšējās kapilārās caurules ar ātrumu aptuveni 1 ml minūtē, un šo šķidrumu savāc 500 ml kolbā.

Kad šķidruma, kas satur atdalāmo vielu, līmenis nokrīt līdz silikagela virsmai, vēlreiz uzmanīgi pazemina spiedienu un pievieno 230 ml šķīdinātāja I vai šķīdinātāja II, nekavējoties no jauna palielina spiedienu un šķidruma līmeni pazemina līdz silikagela virsmai, šķīdumu savācot tajā pašā kolbā, kur iepriekš.

Pirms šķidruma, kas satur atdalāmo vielu, līmenis nokrīt līdz silikagela virsmai, izmantojot FT-IR, pārbauda, vai šķīdumā ir aromātiskās vielas. Ja šķīdums satur tikai alifātiskos ogļūdeņražus, pēc spiediena pilnīgas pazemināšanas vēlreiz pievieno 50 ml šķīdinātāja I vai šķīdinātāja II. Nepieciešamības gadījumā šo soli atkārto.

Samazina savāktās frakcijas tilpumu, tvaicējot vakuumkrāsnī 35 °C temperatūrā vai rotējošā vakuumtvaicētājā vai līdzīgā iekārtā, un tad to bez zudumiem pārvieto uz darvotu menzūru, izmantojot vairāk šķīdinātāja I vai šķīdinātāja II).

Vakuumkrāsnī 35 °C temperatūrā iztvaicē menzūras saturu līdz konstantai masai (W). Starpība starp pēdējiem diviem masas mērījumiem nedrīkst pārsniegt 0,01 g. Laika intervālam starp abiem masas mērījumiem ir jābūt vismaz 30 minūtes ilgam.

Nearomātisko sastāvdaļu masas procentuālo daļu (A) aprēķina pēc šādas formulas:

A= W/W1*100

kur W1 ir parauga svars.

Starpība (atšķirība no) 100 ir to aromātisko sastāvdaļu procentuālā daļa, kuras ir uzsūcis silikagels.

6. Metodes precizitāte

Atkārtojamība: 5 %.

Reproducējamība: 10 %.

7. 2. procedūra (hromatogrāfijas 2. kolonna)

Paraugšķīduma sagatavošana apmēram 0,9 g (precīzi nosvērta) parauga izšķīdina 2,5 ml n-pentāna (I). Ja paraugs n-pentānā nešķīst, to izšķīdina cikloheksānā un noteikšanu veic, izmantojot cikloheksānu (II), nevis n-pentānu (I).

Hromatogrāfijas kolonnu (hromatogrāfijas 2. kolonnu) piepilda ar iepriekš aktivizētu silikagelu tā, lai tā līmenis būtu apmēram 2,5 cm no augšējās stikla kolbas, rūpīgi ar vibratoru pieblīvējot kolonnas saturu, lai neatstātu kanālus. Tad silikagela kolonnas augšdaļā ievieto stikla vates aizbāzni.

Iepriekš silikagelu samitrina ar 45 ml šķīdinātāja I vai šķīdinātāja II un no augšas izdara gaisa vai slāpekļa spiedienu, līdz šķidruma augšējā virsma sasniedz silikagela virspusi.

Uzmanīgi pazemina spiedienu kolonnas iekšpusē un pārlej tai pāri apmēram 0,9 g (precīzi nosvērta ar 2 cipariem aiz komata) parauga, kas izšķīdināts 2,5 ml šķīdinātāja I vai šķīdinātāja II, tad menzūru izskalo ar vēl 2,5 ml šķīdinātāja I vai šķīdinātāja II un arī to pārlej pāri kolonnai.

Pakāpeniski palielina spiedienu, ļaujot šķidrumam pilēt no kolonnas apakšējās kapilārās caurules ar ātrumu aptuveni 1 ml minūtē, un šo šķidrumu savāc 250 ml kolbā.

Kad šķidruma, kas satur atdalāmo vielu, līmenis nokrīt līdz silikagela virsmai, vēlreiz uzmanīgi pazemina spiedienu un pievieno 57,5 ml šķīdinātāja I vai šķīdinātāja II, nekavējoties no jauna palielina spiedienu un šķidruma līmeni pazemina līdz silikagela virsmai, šķīdumu savācot tajā pašā kolbā, kur iepriekš.

Pirms šķidruma, kas satur atdalāmo vielu, līmenis nokrīt līdz silikagela virsmai, izmantojot FT-IR, pārbauda, vai šķīdumā ir aromātiskās vielas. Ja šķīdums satur tikai alifātiskos ogļūdeņražus, pēc spiediena pilnīgas pazemināšanas vēlreiz pievieno 12,5 ml šķīdinātāja I vai šķīdinātāja II. Nepieciešamības gadījumā šo soli atkārto.

Samazina savāktās frakcijas tilpumu, tvaicējot vakuumkrāsnī 35 °C temperatūrā vai rotējošā vakuumtvaicētājā vai līdzīgā iekārtā, un tad to bez zudumiem pārvieto uz darvotu menzūru, izmantojot vairāk šķīdinātāja I vai šķīdinātāja II.

Vakuumkrāsnī 35 °C temperatūrā iztvaicē menzūras saturu līdz konstantai masai (W). Starpība starp pēdējiem diviem masas mērījumiem nedrīkst pārsniegt 0,01 g. Laika intervālam starp abiem masas mērījumiem ir jābūt vismaz 30 minūtes ilgam.

Nearomātisko sastāvdaļu masas procentuālo daļu (A) aprēķina pēc šādas formulas:

A= W/W1*100

kur W1 ir parauga svars.

Starpība (atšķirība no) 100 ir to aromātisko sastāvdaļu procentuālā daļa, kuras ir uzsūcis silikagels.

8. Metodes precizitāte

Atkārtojamība: 5 %.

Reproducējamība: 10 %.

Hromatogrāfijas 1. Kolonna

Hromatogrāfijas 2. Kolonna

Nepārtraukti maisot, aptuveni 100 cm3 tilpuma porcelāna tīģelī izkausējiet apmēram 100 g naftalīna. Apmēram 40 cm3 izkausētās vielas ielejiet iepriekš uzkarsētā “Šukova” kolbā, līdz tā ir piepildīta par trim ceturtdaļām. Caur korķi ielieciet termometru, kas sadalīts pa grāda desmitdaļas iedaļām, novietojot dzīvsudraba stabiņa bumbiņu šķidruma centrā. Kad temperatūra ir nokritusi gandrīz līdz naftalīna kristalizācijas punktam (aptuveni 83 °C), izraisiet kristalizāciju ar nepārtrauktu maisīšanu. Tiklīdz sāk veidoties kristāli, dzīvsudraba stabiņš parasti nostabilizējas un tad atkal sāk kristies. Temperatūra, pie kuras dzīvsudraba stabiņš nostabilizējās un kādu laiku palika nemainīgs (statisks), tiek fiksēta, un šo temperatūru uzskata par naftalīna kristalizācijas punktu, pēc korekcijas, ņemot vērā dzīvsudraba stabiņa daļu, kas atrodas ārpus kolbas.

Dzīvsudraba termometram šī korekcija ir sekojoša:

kur “n” ir dzīvsudraba stabiņa iedaļu skaits ārpus kolbas, “t” – fiksētā temperatūra, un “t′” – tās dzīvsudraba stabiņa daļas vidējā temperatūra, kas atrodas ārpus kolbas. “t′” var aptuveni noteikt ar papildus termometru, kura bumbiņa tiek novietota tās stabiņa daļas, kas atrodas ārpus kolbas, vidus līmenī. Kapilārās caurules termometrs nodrošina ļoti augstu precizitāti.

“Šukova” kolba, kura ir uzzīmēta šīs lappuses apakšā, ir stikla trauks ar dubultsienām, telpa starp kurām ir retināta.